Cienījamie vecāki, ļoti lūdzam Jūs uzmanīgi izlasīt šo rakstu.

​

Par ko ir šis raksts:

Kā zināms, galvenā problēma, apmeklējot jebkuru bērnudārzu, ir bērna biežā slimošana. Neviens nevar to apstrīdēt, tas tiek apstiprināts gan no vecāku, gan medicīnisko darbinieku puses, un šis fakts ir acīmredzams.

​

Mūsu bērnudārzs cenšas veidot mūsu bērnu veselībai vislabvēlīgāko vidi (sekojam līdzi temperatūrai un gaisa mitruma līmenim grupās, cenšamies, lai bērni maksimāli daudz laika pavada svaigā gaisā, sekojam līdzi uzturam, dienas režīmam utt.). Taču ir ļoti svarīgas lietas, kuras nosaka nevis bērnudārzs, bet gan paši vecāki, un tieši par to arī ir sekojošais raksts.

Rūdīšanās

Autors: Bērnu ārsts J. Komarovskis

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

​

Par Dakteri

Jevģēnijs Komarovskis, Ukraina - bērnu ārsts, medicīnas zinātņu kandidāts, augstākās kategorijas ārsts un populāro grāmatu par bērnu veselību autors, televīzijas raidījuma par bērniem vadītājs, mājaslapas 

http://www.komarovskiy.net radītājs.

​

Rūdīšanās

​

Bērna veselības stāvoklis itin bieži neapmierina viņa vecākus. Nav jau tā, ka bērns ir slims visu laiku, taču šķiet, ka slimo viņš pārāk bieži. Atnāk ārsts, kārtējo reizi diagnosticē kārtējo ARS, nosaka ārstēšanu. Ārstējam. Tas palīdz. Pēc pāris nedēļām - atkal puņķojas.

Vide ir gandrīz ideāla - sava bērnu istaba, rotaļlietas, pabarots, apģērbts un apauts, mājās ir silts un nav nekādu caurvēju, brīnišķīgs bērnudārzs... Vienalga slims. Vecāku negatīvās emocijas pamazām uzkrājas. Mammai ir nesaskaņas ar priekšniecību, sakarā ar kārtējās slimības lapas noformēšanu, lai koptu saslimušo bērnu. Tētim tas viss jau ir apnicis; situācija nonākusi līdz tam, ka vietējā aptiekā viņu jau pazīst sejā! Kaut kas ir jādara!

Ko nu iesākt? Atbilde šķiet acīmredzama - rūdīt. Bet kā? Ar ko sākt? Kas tā vispār ir par štelli, tā rūdīšanās?

Sāksim ar definīciju.

​

Tātad RŪDĪŠANĀS - organisma izturības paaugstināšana pret vairāku fizisko vides faktoru (piemēram, zemas vai augstas temperatūras, ūdens u.c) negatīvo ietekmi, sistemātiski dozējot šo faktoru ietekmi.

Vecāki, kas iekšēji gatavi tam, ka „nu jau pietiek auklēties, pienācis laiks rūdīt”, cer šajā rakstā saņemt skaidru rīcības plānu – kādas temperatūras ūdenī un cik ilgi bērnu peldināt, kā pēc tam bērnu aplaistīt, cik sekundes staigāt basām kājām un cik daudz pietupienus izdarīt pirms brokastīm. Programmu un plānošanas fanus uzreiz nāksies apbēdināt: šādu informāciju autors piedāvāt nevar. Mūsu uzdevums ir pavisam savādāks. Pirmkārt, izskaidrot rūdīšanās būtību, tās mērķus un veidus, kā tos panākt. Otrkārt, nodrošināt to, ka, veicot ar bērniem eksperimentus, kurus nosacīti sauc par "rūdīšanās procedūrām", vecāki izprastu savu rīcību būtību.

​

Ir absolūti skaidrs, ka daudzi ārējie faktori var izraisīt slimības, ko sauc par "saaukstēšanos". Par visbiežākajiem "saaukstēšanās" iemesliem nosaka kā vispārējo hipotermiju jeb ķermeņa atdzišanu (neatbilstoši apģērbušies, auksti dzīvoklī), tā arī vietējo atdzišanu (piemēram, samirkušas kājas). No vienas puses, "aukstums-slimība" saikne ir acīmredzama, taču no otras puses - pilnīgi nesaprotama.

​

Skatoties apkārt, vērojot dzīvniekus - suņus, kas rosās pa novembra peļķēm, vārnas, kas sēž uz elektrības vadiem niknajos janvāra salos - neviļus sāc izjust savdabīgu cilvēka nepilnību, sava veida nodalīšanos no dabas. Vai tiešām par vairāk attīstītām smadzenēm nākas maksāt ar absolūtu nespēju dzīvot saskaņā ar dabas likumiem? Nē, protams, ir pilnīgi iespējams izskaidrot saaukstēšanās un ekstremālu fizikālo iedarbību saikni – pieņemsim, iekrītot āliņģī. Bet kāpēc slimības rodas tikai tāpēc vien, ka no atvērta loga iepūtis vējš, tikai tāpēc, ka zābakos iekļuvis sniegs, vai tikai tāpēc, ka skolā pazaudējis cepuri un piecu minūšu ceļu mājup gājis ar neapsegtu galvu? Kāpēc?

​

Atbildes uz šiem jautājumiem ir vērts meklēt jau pavisam agrā bērnībā. Tieši jaundzimušajam cilvēka bērnam ir iedzimtas spējas pielāgoties apkārtējās vides apstākļiem. Šo apstākļu stabilitāte, piemēram, pastāvīga un samērā augsta gaisa temperatūra, silts ūdens, sterila pārtika, rūpīgi likvidēta saskarsme ar kustīgu gaisu (vēju), noved pie tā, ka iedzimtais pielāgošanās mehānisms tiek „atslēgts” aiz nevajadzības. Ar lielu nožēlu jāatzīst, ka šī ārējo fizikālo faktoru stabilitāte ir viena no galvenajām vecāku mīlestības izpausmēm. Pie kā tas noved? Pie tā, ka tādi fizikālie faktori, kas priekš cilvēka organisma nemaz nav ekstremāli - kustīgs gaiss, ko dēvē par briesmīgo "caurvēju", vai istabas temperatūra +17 ° C kļūst par paaugstinātas bīstamības avotu.

​

Tādējādi jāizdara ļoti svarīgs secinājums: jaundzimušajam bērnam nav nepieciešama rūdīšana. Viņš ir pašas dabas norūdīts dabiskās izlases tūkstošgadēs. Vienīgais, ko ir jādara – jāorganizē bērna aprūpi tādā veidā, lai nezaudētu dabiskos pielāgošanās mehānismus. Ne tikai neizvairīties, bet apzināti radīt temperatūras kontrastus gan gaisam, gan ūdenim, izmanto katru iespēju, lai maksimāli ilgi būtu kontaktā ar dabas faktoriem, citiem vārdiem sakot, vairāk pastaigāties un darīt to jebkuros laika apstākļos. Taču bez ekstrēmisma! Nevajag bērnus peldināt āliņģos, nevajag tos stundām karsēt zem saules, un nav nekādas nepieciešamības likt basām kājām skraidīt pa sniegu.

Tomēr jāatzīst, ka dabiskā audzināšana, kas balstīta uz bērna iedzimto spēju saglabāšanu, ir diezgan lielā pretrunā gan ar pašmāju pediatriju, gan ar vietējo mentalitāti. Situācija ir tuvu strupceļam kaut vai tikai tāpēc, ka 99% no mammām un tētiem paši saslimst, ja gadās ilgāk atrasties caurvējā vai samērcēt kājas. Nav pārsteidzoši, ka šie faktori tiek viennozīmīgi uzskatīti par bīstamiem, un bērns no tiem tiks visiem spēkiem sargāts.

​

Pati rūdīšanas problēma visbiežāk rodas tieši tajās ģimenēs, kur bērni ir ļoti loloti un mīlēti, kur vecāki ir gatavi upuriem un personiskiem ierobežojumiem, lai tikai bērnam būtu labi. Rūdīšanās vienmēr būtu jāuzskata par mēģinājumu atgūt zaudēto, mēģinājumu ielēkt aizejošā vilcienā, cenšoties pārskatīt vecāku tradicionālo viedokli par to, kas bērnam ir labs un kas slikts.

​

Augstākminētais jāuztver kā sava veida teorētiskā bāze, kas ļauj saprast, ka vecāku galvenais uzdevums nav bērnu norūdīt. Galvenais ir izdarīt tā, lai bērnam rūdīšana nebūtu nepieciešama. Taču tā ir teorija. Tagad mūsu priekšā ir fakts: pastāvīga saaukstēšanās. Atzīstam, ka esam kļūdījušies. Esam gatavi laboties. Ar ko nu sākt?

Jāsāk ar izpratni par to, ka uz jebkuru cilvēku - vai tas ir pieaugušais, vai bērns - pastāvīgi notiek ļoti konkrētu ārējo faktoru kopuma ietekme. Šos faktorus var nosacīti iedalīt divās grupās. Pirmā - dabiskie faktori - slavenie, dziesmās un pasakā godinātie saule, gaiss un ūdens. Otrā - civilizācijas faktori - dzīvesvieta, sadzīves ķīmija, mācības skolā, televizors, apģērbs, transports, utt.

​

Neatbilstošas audzināšanas rezultātā radušos iedzimtās izturības zudumu pret cilvēka organismam diezgan ikdienišķām dabas faktoru ietekmēm ir iespējams atjaunot . Lai to izdarītu ir vajadzīgs pavisam maz - būtiski mainīt dzīvesveidu, padarot to maksimāli dabisku.

​

Dabiskais dzīvesveids ietver sevī prioritāro kontaktu ar iepriekšminētajiem dabas faktoriem un maksimālu ierobežojumu kontaktam ar "civilizācijas ļaunumiem." Tieši šāds dzīvesveids atmodina cilvēkam raksturīgos adaptācijas mehānismus. Loģisks rezultāts - vairākkārtīgi paaugstināta organisma izturība, slimību biežuma un smaguma samazināšanās.

​

Mūsu bērnu, jo ​​īpaši pilsētas iedzīvotāju, dzīvesveids vairumā gadījumu ne tuvu nav dabisks. Mazkustība. Gandrīz pastāvīga atrašanās telpās - skola, mājasdarbi, neskaitāmu stundu nīkšana pie televizora, bērnu istaba ar rotaļlietu kaudzēm. Ēdināšana, kas neatbilst faktiskajam enerģijas patēriņam, sadzīves ķīmijas pārpilnība.

​

Lasītāji, protams, var iebilst - ne nu katram bērnam ir sava istaba ar rotaļlietu kaudzēm, un ne katrs vecāks var atļauties pārtikas pārpilnību, un ne visi bērni tērē daudz laika pildot mājasdarbus. Tā nu tas ir. Bet paradokss slēpjas tieši tajā apstāklī, ka nesekmīgajiem resgaļiem bez liekā svara, kas nāk no maznodrošinātām ģimenēm, visbiežāk nemaz nav nepieciešama rūdīšana!

​

Ļaujiet mums tagad apskatīt dabiskā dzīvesveida galvenos komponentus, kas ir ļoti vēlami pieaugušajiem un ir absolūti nepieciešami bērniem, jo īpaši tajās ikdienas situācijās, kad ģimenes padomē tiek apspriests jautājums par to, ka pienācis laiks bērnu rūdīt.

1. Kustību aktivitāte. Uz skolu kājām vai, varbūt, vienu pieturu aizbraukt ar autobusu? Paskatīties filmu vai uzspēlēt futbolu? Kas vispār ir veselīgāks - šahs vai teniss? Svētdien visa ģimene veic ģenerālo tīrīšanu, veidojot darba iemaņas, vai svētdienā visa ģimene dodas baudīt dabu, ģenerālo tīrīšana veicot divos darbadienu vakaros? Vai man ir jāatbild uz šiem jautājumiem? Vai man ir jāpaskaidro, ka kustību aktivitāti vislabāk īstenot svaigā gaisā, nevis starp grīdu un griestiem?

2. Apģērbs. Netraucē kustībai. Mērens drēbju slānis, jo svīšana izraisa saaukstēšanās daudz biežāk nekā ķermeņa atdzišana.

3. Uzturs. Apetīte kā galvenais kritērijs ēdienreizes nepieciešamībai kopumā un īpaši kā enerģijas patēriņa ekvivalents. Negrib ēst - tātad nav iztērējis pienācīgu enerģijas daudzumu (ķermeņa temperatūras uzturēšanai, iepriekš minētajai kustību aktivitātei).

​

Pavisam īpašs jautājums - bērnu kolektīvu apmeklējums (skola, bērnudārzs). Ir skaidrs, ka bērnudārza audzinātājai ir vienkāršāk norādīt uz "sliktajiem laika apstākļiem" un neiet ārā no telpām, nekā, pirmkārt, visus apģērbt-noģērbt un, otrkārt, vēlāk noklausīties Pēterīša mātes pretenzijas - puika saslima, jo bija samircis.

​

Skola vispār ir atsevišķs temats. Mēs visi esam draudzīgi samierinājušies ar to, ka skola ir zināšanu avots. Un kā ir ar veselību? Mūsu cilvēku labklājības līmenis nav tik augsts, lai visiem mājās būtu trenažieri, peldbaseini un tenisa korti. Atliek vien cerēt uz skolu. Taču še tev nu bija…

Kāpēc matemātika ir 4 reizes nedēļā, bet fizkultūra 2? Nabadzīgas sporta zāles ar birstošiem griestiem, kādi nu tur trenažieri, mums noderētu vismaz pāris jaunas volejbola bumbas! 90 minūtes nedēļā veltītas kustību aktivitātei, un 20 no šīm 90 minūtēm tiek veikta skaitīšanās, "līdzināties", "mierā", "uz pirmo otro skaitīt". Bioloģija, dabas zinības un ģeogrāfijas noris neizejot no klases. Papildu nodarbības. Mājasdarbu apjoms ir tāds, ka apzinīga attieksme pret mācībām var apdraudēt pat ļoti labu veselību.

​

Pagaidiet, izsauksies nepacietīgs lasītājs, mūsu temats ir "rūdīšanās"! Kāds rūdīšanai ar šo sakars?

Vistiešākais, jo tieši rūdīšanos visapkārt mēģina izveidot par dabiskā dzīvesveida aizstājēju.

​

Klasiska situācija: jaukā meitenīte Lienīte ir teicamniece. Viņa daudz lasa un mīl skatīties multfilmas, palīdz mātei mazgāt traukus, papildus mācās angļu valodu, un svētdienās uz mājām atnāk mūzikas skolotājs (pagājušajā gadā vectēvs par divu gadu pensijas uzkrājumiem nopirka klavieres). Lienītei ir daudz rotaļlietu un grāmatu, hronisks tonsilīts, adenoīdi, zems hemoglobīna līmenis, ir alerģija pret apelsīniem un šokolādi. Ziemā viņa 5 reizes slimoja ar ARS un 1 reizi ar bronhītu. Lienītes tētis pirmais nonāca pie secinājuma, ka bērns būtu jārūda, un tika atbalstīts ģimenes padomē (piecas balsis "par", sievasmāte atturējās). Mājās pat atradās masu apgrozībai izdotais buklets „Rūdīšanās”. Nolēma sākt ar aplaistīšanos. Bukletā bija tabula - ar kādu temperatūru sākt, un kā to pakāpeniski samazināt. Katru dienu (pirms gulētiešanas) Lienīti aplaistīja - sāka ar 34 °C, katru nedēļu ūdens temperatūru samazinot par 1 grādu, līdz sasniedza 30 °C, bet tad Lienītes klasē visiem bija gripa, un grāmatā rakstīts - slimību gadījumā temperatūru paaugstināt, tad nu viņi atkal atgriezās pie 34 °C... Principā, rūdīšana izrādījās ļoti vienkārša – vien aptuveni 10 minūtes dienā tērēt papildu ūdens procedūrām.

Iepriekš aprakstītās rīcības variants ir ļoti tipisks, un, pats galvenais - no vienas puses, tas ir absolūti nekaitīgs bērnam, un no otras - ļoti ērts vecākiem. Kopumā neko nemainot un tērējot ne vairāk kā 15-20 minūtes dienā priekš „norūdīšanas procedūrām”, pieaugušie, un šķietami diezgan saprātīgie cilvēki, ir dziļā pārliecībā par to, ka viņi bērnu norūda.

​

Ļaujiet vēlreiz atgriezties pie rūdīšanas teorētiskajiem pamatiem. Kāds fizikāls faktors, piemēram, caurvējš, izraisa saaukstēšanos. Ja šis faktors būs pastāvīgs, sākotnēji īslaicīgs (dozēts), vēlāk iedarbosies ilgāku laiku, tad organisms pie tā (caurvēja) pieradīs un nereaģēs vairs tik saasināti. No teorijas izriet praktiskais rūdīšanas veids – šodien pavadīsim 20 sekundes pie atvērta loga, rīt minūti, parīt 2 minūtes, pēc 3 mēnešiem varam cerēt visu nakti nogulēt ar atvērtu logu. Slapjas kājas - saslimšana. Ielejam vannā siltu ūdeni un pirms gulētiešanas lēkājam 2-3 minūtes. Nākamajā dienā ūdeni padarīsim nedaudz vēsāku, un lēkāsim ilgāk. Ideālā gadījumā pēc pusgada skraidīsim pa peļķēm ar čībiņām.

Bērns nedēļām neiziet ārā pastaigāties, nenovelk cepures un vilnas zeķes, ēd ar pierunāšanu, stundām sēž pie TV, bet pirms gulētiešanas viņu aplej (apslaka) ar ūdeni un ar dziļu gandarījumu sajūtu iet gulēt.

Tieši pēc šādas teorijas un ar šādām praktiskām darbībām rūdīšana tiek integrēta mūsu ikdienas dzīvē.

Vairumā gadījumu "rūdīšanas procedūras" nesniedz bērnam ne labumu, ne kaitējumu, taču sniedz lielu labumu vecāku nervu sistēmai. Rūdīšana ir masīvs krustiņš uz mammas un tēta sirdsapziņas – tā teikt, mēs darījām visu, ko varējām.

​

Ko tad darīt, vai nerūdīt? Rūdīt, taču darot to pareizi un ar rūdīšanu saprotot nevis īslaicīgu un dozētu saules, gaisa un ūdens iedarbību, bet principiālu dzīvesveida korekciju. Nesākt ar apslacīšanu un apliešanu, ne ar logu atvēršanu uz 20 sekundēm. Sākt ar globālo jautājumu risināšanu: dienas režīms, apmācību intensitāte, ēšana, gulēšana, bērnu istaba, apģērbs, sports.

​

Reizi par visām reizēm jānosaka daži noteikumi, kas ir obligāti izpildei - pastaigāties jebkuros laika apstākļos un stimulēt kustību aktivitāti, nekad nespiest bērnu ēst, maksimāli samazināt saskari ar sadzīves ķīmiju, ļaut bērnam ģērbties patstāvīgi (pašam noteikt apģērba gabalu skaitu). Ja bērns pastāvīgi slimo, izvērtēt papildu mācību slodzes (mūzika, svešvalodas) nepieciešamību. Papildu zināšanas veselības problēmu gadījumā nedara cilvēku laimīgāku. Sakārtot bērnu istabu, izmest putekļu uzkrājējus, katru dienu veikt mitro tīrīšanu. Dozēt nevis svaigo gaisu, bet gan TV, mājasdarbus, dambreti-šahu un krustiņus-nullītes. Dāvināt nevis rotaļlietas un šokolādes, bet gan svaigu gaisu - ne no loga, bet mežā, ziedus - ne vāzē, bet pļavā, ūdeni - upē, nevis no ūdensvada.

​

Tikai šāds dzīvesveids var padarīt bērnu laimīgu. Bet praktiskai šo darbību īstenošanai nepieciešama ne tikai vecāku vēlme, bet arī laiks. Tas ir daudz sarežģītāk un apgrūtinošāk, nekā apslacīt ar siltu ūdentiņu piecas minūtes dienā.

Ir acīmredzama tiešā saikne starp bērna veselību un vecāku iespējām rast laiku šīs veselības stiprināšanai. Taču mums ir tas, kas nu ir – bēdīga apkārtējā vide, zems labklājības līmenis, pastāvīgi izdzīvošanas līdzekļu meklējumi, veselības deficīts pašiem vecākiem. Ir viegli teikt: „visu brīvo laiku – pastaigāties”. Ir jābūt brīvajam laikam. Viegli teikt: „vēsa duša no rītiem”. Ir jābūt karstajam ūdenim, jo bez tā ir grūti ūdeni padarīt vēsu, sanāks vien auksts. Roka neceļas vēdināt istabu, kur jau bez vēdināšanas ir vien +15°C.

​

Var turpināt uzskaitīt šos iemeslus, kas kavē rūdīšanu, taču nav vairs atlicis spēka samierināties ar bērna slimībām, bet vēlme kaut ko darīt lietas labā palielinās ar katru dienu. Būtisks arguments par labu vajadzībai rīkoties - bērna slimības arī pašas par sevi prasa laiku un ievērojamus līdzekļus (zāles, diēta, finanšu zaudējumi sakarā ar nespēju doties uz darbu). Tātad, konkrēti ieteikumi, ilgi gaidītā atbilde uz mūžīgo jautājumu "ko darīt?".

Saprast, ka ir divi rīcību varianti. Pirmais variants - samērā pasīvs - dzīvesveida korekcija. Ko, kā un kurā virzienā mainīt, mēs jau noteicām. Uzreiz minēsim, ka šādu pārmaiņu ir pilnīgi pietiekami, lai pakāpeniski atgūt zaudēto veselību. Otrā iespēja - aktīvā. Dzīvesveida izmaiņas, kā arī dažas papildu darbības (tās pašas rūdīšana procedūras), kas ļauj atgūt zaudēto daudz ātrāk.

​

Ieteicamā aktīvo darbību varianta shēma ir aptuveni sekojoša.

Sākt ar fiziskām nodarbībām. Mosties par stundu agrāk nekā parasti un jebkuros laika apstākļos organizēt skriešanu. Ne skriešanu uz vietas istabā, bet svaigā gaisā! Skrienam 5-10 minūtes (nesteidzamies, mierīgi, neuzstādām nekādus ātruma un distances rekordus), apstājāmies, vēl 5-10 minūtes – veicam elementāru vingrinājumu kompleksu (pavicinām ar rokām, parotējam ar gurniem, palēkājam, pietupjamies) un skrienam mājās. Kopā tas aizņem ne vairāk kā 30 minūtes. Mājas - ūdens procedūras, duša vai aplaistāmies no kausiņa ar siltu ūdeni (kamēr tētis skraida, mamma uzsilda ūdeni), tīrām zobus. Paēdam brokastis. Ejam uz skolu (bērnudārzu). Pakāpeniski palielinām skrējienu attālumu un laiku, veicam sarežģītākus vingrinājumus, samazinām apģērba kārtu.

​

Aprakstīto rīcību plānu izjaukt var tikai slinkums. Nekādu citu attaisnojošu motīvu vienkārši nav. Var pieņemt (lai arī īsti negribas), ka vecāki nevar atļauties brīvdienas dabā un pastaigas ar bērnu pēc darba. Bet stundu dienā no rīta rast ir iespējams un ir absolūti nepieciešams. Šīs stundas laikā bērns iegūs harmonisku ietekmju kompleksu - patstāvīga kustību aktivitāte + ūdens un svaigs gaiss. Autors garantē, ka, rodot sevī gribasspēku katru dienu mosties par stundu agrāk, jau pēc mēneša sajutīsiet pozitīvas pārmaiņas - ne tikai attiecībā uz bērna veselību, bet arī attiecībā uz sevis paša veselību!

​

Īstenojot jebkurus rūdīšanās pasākumus, ir stingri jāievēro trīs galvenie principi:

• sistemātiskums – ja jau iesākāt, neatkāpieties no sava lēmuma, nemeklējiet iemeslu šodien nodarbības izlaist;

• pakāpeniskums – pakāpeniski palieliniet ietekmju intensitāti un ilgumu;

• individuālo īpašību ņemšana vērā – vecums, bērna psiholoģiskā gatavība un noskaņošanās, esošās slimības, sadzīves faktori.

​

Rūdīšanas procedūrām ir jāsniedz bērnam baudījumu. Vienmēr ir vērts akcentēt tieši tos rīcību variantus, par kuriem bērns pats izrāda interesi. Viņam, piemēram, patīk staigāt basām kājām. Ļoti labs rūdīšanās variants - vecākiem vien jāatceras par pakāpeniskumu un sistemātiskumu.

 

Vēršu jūsu uzmanību: rūdīšana palīdz novērst tikai tās slimības, kuras ir saistītas ar apkārtējās vides fizisko faktoru negatīvo ietekmi. Rūdīšana nekādā veidā nevar samazināt saslimstību ar infekcijas slimībām - ja bērnudārzā sākas vējbaku vai gripas epidēmija – bērns noteikti saslims. Bet tieši rūdīšana ļauj vairākkārtīgi samazināt slimību smagumu un ilgumu, kā arī biežumu un komplikāciju varbūtību.

​

Vēlreiz uzsveru galveno. Bērnam nav nepieciešama rūdīšana, bērnam nepieciešams dabisks un harmonisks dzīvesveids. Maksimāla kustību aktivitāte, maksimāli iespējamā atrašanās svaigā gaisā, pietiekams apģērba minimums, tīra, vēsa bērnu istaba - ir desmit reizes svarīgāki un lietderīgāki par jebkurām vingrošanām, aplaistīšanām un apslacīšanām. Pie atziņas par to, ka tieši šāda lietu kārtība ir vispareizākā, vecāki nereti nonāk tikai tad, kad viņu šķietamā mīlestība un šķietamās rūpes ir jau vainagojušās plašā slimību buķetē.

 

Fragments no J.Komarovska grāmatas „Bērna veselība un viņa radinieku veselais saprāts” («Здоровье ребенка и здравый смысл его родственников»).

 

Ar cieņu un rūpēm par jūsu bērniem,

bērnudārzs „Laimes lācis”